Sintija un Picasso

Sintijas pirmā tikšanās ar Picasso (6 gadi) notika kādā ļoti agrā vasaras rītā Juglā, kad mazais suņu puika galīgi izsalcis pieskrēja meitenei klāt un teica: “Te nu es esmu!”.  Un kopš tās dienas viņi abi ir kopā un viens otru uzmundrina.

Picasso ir suņu puika, kuram vajag glāstus un nepārtrauktu uzmanību, kā arī, ja nav bijusi gana gara pastaiga, tad viņš piktojas un savas dusmas izrāda kaut ko sagraužot.

Gluži tāpat kā Picasso divkrāsainais kažoks, arī viņā pašā sadzīvo divas rakstura puses – neprātīgs draudzīgums un mazais niķis stiķis. Un vēl suņuks ir diez gan “kaķisks”, jo mēdz murāt, kad viņu glauda. 

Kā arī ir kā uzburts uz lūpu krāsām un, ja redz, ka kādai dāmai ir krāsotas lūpas, tā Picasso ir klāt un nolaiza visu lūpu krāsu.

Sintijas tētis regulāri parūpējas, lai Picasso dabū savu iecienīto kārumu – sautētas liellopu akniņas un akniņām klāt obligāti ir jābūt rīsiem vai griķiem.

Vienu dienu Picasso pamanījās izsprukt no dzīvokļa bez siksniņas uz ielas. Tad nu Sintija, ļoti sabijās, kas nu būs, jo iepriekš nekad viņš nebija ticis viens ārā. Protams, viņa skrēja suņukam pakaļ un mēģināja noķert. Taču Picasso bija paklausīgi apsēdies un gaidījis savu saimnieci. Pēc šīs situācijas, Sintija saprata, ka viņas suņuks nu ir pieaudzis vīrietis un pats prot par sevi pastāvēt.