June 5, 2012

Bali

Par to kāpēc man uzsmaidīja laime doties uz Bali, varējāt lasīt jau iepriekšējā stāstā ( Bali Wedding), tāpēc šoreiz būs vairāk par piedzīvoto, redzēto un sajusto.
Pirms tālā ceļa (Bali atrodas ļoti tuvu Austrālijai), izpētu visus iespējamos ceļojumu aprakstus, bildes un atsauksmes. Sekoju līdzi laika prognozēm, lai saprastu, ko likt ceļasomā no drēbju skapja (bet ar visiem pirmsbrauciena izpētes darbiem, tomēr pāris neprātīgi džemperīši ir ielekuši līdz, kuri tā arī saules gaismu neieraudzīja).
Iespaidi ir! Zināma brīnuma gaidas arī… Un tā nu 1. maijā tiekamies ar Evu un Uldi lidostā, lai dotos ceļā: Rīga – Amsterdama – Singapūra – Bali.
Pirmais lidojums līdz Amsterdamai paiet svilpiena ātrumā, bet mazas bažas rada priekšā stāvošais 16 stundu brauciens tālāk. Amsterdamas lidosta ir liela un lai nokļūtu uz savu pārsēšanās vietu, eju kādas 30 minūtes (bez iegriešanās bodītēs 🙂 ). Patīkams fakts par lidostu, ka Wi-fi 1 h ir bez maksas.
Pie iekāpšanas ir sapulcējies prāvs ļaužu pūlis un sāku jau apšaubīt vai visiem maz pietiks vietas?!? Bet KLM nav nekāds Ryanair, kas pārdot vairāk biļešu nekā reāli ir sēdvietu (pārbaudīts dzīvē) un arī iekāpšana lidmašīnā ir lieliski organizēta, jo viss pūlis (~ 400 pasažieri) ir atradis savas vietas un iekārtojies nieka 15 minūtēs.
Tikpat aši jau esam gaisā, pamājam attā Eiropai un piedzīvojumi var sākties!

Domājot par garo lidojumu, līdzi esmu paņēmusi pilnu datoru ar jaunākajām filmām, seriāliem un TV šoviem, bet, to visu tā arī atstāju neaiztiktu, jo lidmāšīnā piedāvātā izklaides programma bija tik bagāta, ka neko citu vairs nevajadzēja. Arī ēdienreizes ir punci iepriecinošas un ļoti palīdz saīsināt lidojuma laiku. 
Pēc Lady Gagas koncerta un vienas filmas noskatīšanās, acu plaktiņi kļuvuši pavisam šauri, tāpēc laiks iekārtoties uz miegu un to arī izdodas lieliski realizēt – 6 stundas nogulētas. Drīz pēc pamošānās arī sākas rosība ap brokastīm, pēc kurām noskatos vēl vienu mūviju un tad jau sākam nolaišanos Singapūrā, lai uzpildītos un varētu turpināt atlikušo ceļu līdz Bali. Singapūrā ir 45 minūtes kāju izlocīšanai un kauliņu izstaipīšanai, jaunai drošības pārbaudei un atkal jau braucam tālāk. Vēl 2 stundas 45 minūtes un tad jau tiek sasniegts finišs!!!

Tikai sperot soli laukā no lidmašīnas, no kājām gandrīz nogāž ārprātīga tveice, jo ir tiešām karsti! Tāpēc stingrāk sāku turēt īkšķus, lai bagāža ar vasaras drēbītēm ir atbraukusi reizē ar mani. Hūuuu…ir! Bet, ja parasti saņemot bagāžu varam svilpodami doties uz izeju, tad šoreiz vēl jāpastāv (jāpasvīst) garā rindā uz kārtējo drošības un somu pārbaudi.  Aaa un vēl,  iebraucot Indonēzijā, jānokārto vīza, ko var izdarīt tur pat uz vietas lidostā un jāsamaksā 25 USD.
Beidzot viss izdarīts un virzos ieraudzot tik ilgi gaidīto Bali! Taču pirmais, ko ieraugu ir garš gaitenis ar naudas maiņas punktiem, no kuriem skaļi pie sevis sauc ikviens pārdevējs. Laikam lielā karstuma ietekmē, neveicu nekādus izpētes darbus, vai valūtas kursi atšķiras pie katra skaļā aicinātāja, tāpēc pieeju pie pirmā, lai samainītu nedaudz naudiņas un kļūstu acumirklī par miljonāri. 🙂 Indonēzijas naudas vienība ir rūpija un kurss attiecīgi – 1 USD=9.000 rūpiju, 1 Euro= 11.000 rūpiju.
Lielās naudas apreibināta slīdu meklēt sarunāto šoferi no viesnīcas un vēl apdomāju, nez kā mēs viens otru atradīsim?!?
Xa, te viss jau sen ir izdomāts, jo attopos gigantiska pūļa priekšā, kur mazi vīriņi cits par citu skaļāk mēģina izrunāt tūristu vārdus un vicina atpazīšanas zīmes. Saprotu, ka tā uz pirmo acs uzmetienu savu vīriņu neatradīšu, tad nu sāku no viena gala un soli pa solim lasu visus vārdus, līdz beidzot pamanu izmisušu seju ar zīmuli uzrakstītu “Miss Peterson” lapiņu 🙂 Abi esam priecīgi, ka viens otru atraduši un dodamies uz busiņu. 
Ierodoties pūlis bija vismaz 15x lielāks, jo bilde ir no prom lidošanas dienas.
Šoferis gan nav dikti izpalīdzīgs un savu smago koferi + vēl smagāko foto somu + maisiņu ar jau novilktajām drēbēm dabūju pati stīvēt pāri augstajām apmalītēm un slaucīt sviedru lāses no pieres. Bet auto ir ērts un kondicionēts, tāpēc šofera tūļīgums ātri aizmirstas, jo ir jau pirmie pārsteiguma brīži,  par to, cik daudz cilvēku pārvietojas ar motorolleriem un cik cilvēku var sasēsties uz viena braucamā – piecu cilvēku ģimene un suns groziņā – pilnīgi bez problēmām.
Laimīga par ātro atkļūšanu līdz Nusa Dua un iečekošanos viesnīcā, steidzu meklēt plānāku apģērbu un vēl pirms miega apmest līkumiņu pa jaunajām mājām. Viesnīcas gaisotne ir ļoti mierīga un relaksēta,  vestibilā kāda dāma izpilda visiem zināmas dziesmas un kungs piespēlē uz klavierēm, dejotāju gan nav, bet daži klausītāji mīkstajos dīvāniņos ir redzami.
Vakarā pirms gulētiešanas vēlreiz pārliecinamies ar puikām vai tiešām esam tik bagāti?!? 🙂
Miegs ir bijis nedaudz, bet gaidas, ko ieraudzīšu ar saullēktu ir tik lielas, ka pēc četriem no rīta iemigt vairs nespēju un līdz gaismas parādīšanās brīdim laiku īsinu ar TV programmas izpēti, kas ir ļoti iepriecinoša un Mr. Bīna jociņiem, kuri liek vienai skaļi smieties snaudošajā viesnīcā. Tā paiet pāris stundas un aiz loga pavisam skaļi sāk dziedāt putni, kas vēsta – tūlīt, tūlīt parādīsies saule.
Tad nu C vitamīnu sasmēlusies ar pirmajiem gaiļiem esmu ārā un mērķtiecīgi dodos pludmales virzienā, lai ieraudzītu kā mostas viļņi okeānā un saulīte pielej palmas ar siltumu. Gaiss ir ļoti tveicīgs, bet TIK patīkams, ka liek justies kā paradīzē. Man patīk pilnīgi VISS! Un ir daudz labāk nekā varēju iztēloties!
Šī diena ir paredzēta atklimatizācijai un apkārtnes apgūšanai.
Visi vēl guļ
Mazais alus ~ 5 Euro, lielais – ~8 Euro.
Izpriecājusies par saullēktu un smuko gaismiņu, dodos novērtēt brokastu piedāvājumu. Tas ir ļoti internacionāls un varēs sev ko piemērotu ikviens atrast.  Manas prasības ir ļoti minimālas, jo ieraugu arbūzu un praktiski neko citu vairs negribu, bet zinot, ka šī ir vienīgā viesnīcas ēdienreize dienā, vēl apēdu vairākas sviestmaizes, salātus, brokastu pārslas un finālā nogaršoju arī dzelteno arbūzu, kas ir visai ok, garšo medaini saldi. Kā arī praktiskā latvieša daba liek padomāt par pusdienu laiku, tāpēc sasmērēju pāris maizītes līdzi, ko notiesāt pie baseina. 
Laikapstākļu ietekmē apetīte ir minimāla un vienīgais gribas, ko spirdzinošu un šķidru, tāpēc bez tādām sātīgām un ierastām pusdienām mierīgi var iztikt. Taču uz vakara pusi gan ēstgriba atkal ir atgriezusies un jādodas meklēt kāda vieta, kur pavakariņot.
Noteikti neieteiktu to darīt viesnīcā, jo cenas tur ir ļoti nedraudzīgas, bet 10 min gājienā no viesnīcas ir “Bali Collection” – veikalu un krodziņu iela, kur pavakariņot var 15-20$ robežās.
Mums trijiem (Evai, Uldim un man) par iecienītāko vietu kļuva grilla krodziņš, kur jāsamaksā personai 180.000 rūpiju un var ēst, cik grib dažāda veidu gaļas (cūka, vista, liellops, lama, jērs utt), kas visas tiek acu priekšā ceptas un salātu/augļu bārs arī cenā jau iekļauts. Pēc ikvakara pasēdēšanas šajā vietā, mājās speciāli gājām kājām, jo bija liela nepieciešamība “izstaigāt vēderiņus” 🙂

Nākošajā dienā turpinu atklimatizācijas darbus pludmalē un krāju spēkus kāzu dienai. Bet pienākot pēcpusdienai izlemjam trijatā noīrējot auto ar šoferi un doties uz Jimbaran pludmali, kur vienkopus ir  izvietojušies apmēram 25 restorāni, kas piedāvā bagātīgu jūras produktu izvēli. 
Izstāstot šoferim savu nodomāto galamērķi, viņš piedāvā izmest “mini” līkumiņu līdz Ulluwatu templim, kas principā sanāk “pa ceļam” :). Nu par to, cik izdevīgs bija maršuts un cik mazs līkumiņš, vēl varētu pastrīdēties, bet vieta, kur nokļūstam tiešām ir skaista, kur no klinšu augstumiem pat galva sāk reibt. 

No šofera puses arī tiekam brīdināti par zaglīgajiem mērkaķiem, tāpēc visu spīdīgo un ātri noraujamo saliekam somās. Un kā tad, ka aiz pirmā līkuma jau garnadži uzglūn. Viņi ir droši un pašpārliecināti, bezbailīgi un acīgi. Uzvedas kā apkārtnes īstie saimnieki. Bet tajā pašā laikā varen omulīgi un gudri, jo nočieptu limonādes pudeli prot atskrūvēt un izdzert.

“Mazais līkumiņš” mums ir aizņēmis ~ 3 stundas un uz ēšanu Jimbaran pludmalē ierodamies jau tumsiņā, bet, domāju, ka viss ir tieši kā vajag, jo jautrība vien nesen ir sākusies 🙂 

Jūras produktu klāstā viss ir svaigs un pats var izvēlēties, kuru krabi likt uz pannas. Arī atmosfēra ļoti patīkama. Par muzikālo pavadījumu rūpējās dažu metru attālumā pret krastu sitošo milzu viļņu skaņas.

Šāda muzicējoša blicīte piestāj pie katra galdiņa un velta pa dziesmai, pēc kuras jāpapildina tukšā cepure ar kādu rūpiju banknoti.
Man bija patiesa sajūsma ieraudzīt paisuma – bēguma procesus, kā okeāns maina savu stāvokli vien dažu stundu laikā. Un šiem procesiem varējām katru dienu arī sekot līdzi, kad ap plkst. 15.00 ūdens ir atkāpies un atsedz veselu zemūdens pasauli.  Piekrastes baliešiem tad ir īstās darba stundas, jo jānovāc jūras kāpostu un citu bagātību ražas.
Vispār tajās stundās pludmalē ir īpaša rosība, jo puikas spēlē futbolu, vīri ved krastā lomus, dāmas vāc  ūdens augus, bet tūristi meklē izskalotos gliemežvākus un par visu brīnās. Arī mūsu kompānija devās tālākā gājienā gar atsegtajiem krastiem.

Un vakarā šis zaļumiņš jau kādam gozējas uz šķīvja

Šie puikas neslinko, viņi tikai atpūšas pirms kļūst noguruši 😉
Jaunietis bauda dabīgās burbuļvannas
Tante meklē gliemežus

Pozitīvi lādēta seja!

Mājās gan pa to pašu ceļu netikām, jo tuvojās jau paisuma stunda (19.00) un galīgi negribējās palikt iesprostotiem kādā alā.

Jau sen mums visiem trim bija gribējies pabraukt ziloņa mugurā, tad nu tādu iespēju atradām Bali Zoo. Pats brauciens ilga kādas 30-40 min., diez gan lēnīgā solī un ar svilinošu sauli pakausī. Bet ziloņpuika superīgs un rātns. Pirms brauciena jau viens otru iepazinām ar ēdiena palīdzību, kad viņš pavisam ātri nošmakstināja cukurniedru stienīšus.

Šitas čalis lika maniem bicepsiņiem krietni pasvīst

Batur vulkāns  ir iemesls, lai atgrieztos Bali un tajā uzkāptu, jo šoreiz tas palika neizdarīts

Kafijas grauzdēšana
Puikas visur līdzi un visu nogaršo 🙂

Šis skats ļoti asociējas ar filmu – Ēd, lūdzies, mīli!
Vīriņš pēc darba dienas noplunčājās šajā pašā grāvī
Pilnīgi neplānota mums trijiem sanāca nokļūšana pie filmas – Ēd, lūdzies, mīli, viena no varoņiem – ārsta/dziednieka Ketut Liyer (vārda izrunāšanai vajadzēja vismaz desmit mēģinājumus). Izrādās, ka filmā parādītā persona ir pavisam reāla un katru dienu no 10.00 – 17.00 pieņem apmeklētājus, to uzzinājuši nolemjam nākošajā rītā pavisam agri jau doties ceļā un būt pirmie rindā, kas arī veiksmīgi izdodas.

Esam bijuši tik cītīgi agri, ka pats Ketut Liyer vēl tik brokasto un mierīgi bauda tēju. Un apbrīnas vērts liekas fakts, ka viņam ir 99 gadi. 

Melnajā kastē Ketut Liyer glabā naudiņu, ko saņem par vizītēm. Cena ir  250.000 no cilvēka.

Katram apmeklētājam tiek veltītas apmēram 30 minūtes, kuru laikā vīriņš visu laiku smaida un stāsta, cik ļoti priecājas, ka esam atbraukuši un runā daudz labas lietas, kas noteikti noskaņo pozitīvi. Vai viss ir patiesība un vai visam var ticēt, tas, lai paliek katra paša ziņā, bet Ketut Liyer noteikti ir personība, kura klātbūtne jau vien sniedz lielu gandarījumu.
Patālāk no pieņemšanas lievenīša ir arī piestiprināts filmas plakāts, kas jau saules ietekmē ieguvis citus toņus un tādu kā laika zoba pieskārienu.

Protams, kopīgs foto te ir neiztrūkstošs
Tanah Lot templis – viens no viszināmākajiem tempļiem Bali

Pēcpusdienu pavadam Kutā – sērferu pludmalē.

Abi šņukuriņi, gan vēl nebija gatavi apslapināt pekas.
Ehh…kā vienmēr visas labās lietas paiet divreiz ātrāk nekā ierasts un te jau klāt mājās braukšanas diena, kad vēl pavisam negribas nekur doties… Taču, zinot teicienu, ka no ballītes jāiet prom, tās plaukumā, lai neiestātos garlaicība un būtu vēlme atgriezties, tad viss pareizi!
Vēlme atgriezties ir! Nepagūto lietu saraksts arī! Atliek tikai plānot kad 🙂

Bali pavada mani ar priecīgām sejām un 150.000 rūpiju izbraukšanas maksu. Un lidosta ir nedaudz pārkūpināta  ar smaržkociņiem, ka beigās acis vienās asarās un ātrāk gribas tikt prom uz lidmašīnu.

Mājupceļš ir joprojām tik pat garš (16+ stundas) un vairs arī ne tik ērts, jo šoreiz blakus nav neviena brīva vietiņa, kur varētu izstiept kājas, taču KLM joprojām ir līmenī ar ēdienreizēm un jaunāko filmu piedāvājumu.
Vienīgi Amsterdamas rīts gan vairs nav tik priecīgi saulains pie kādiem esmu pieradusi pēdējā laikā. Lidmašīnas logi ātri vien kļūst mikli no pelēkajām lāsēm un lūpu kaktiņi arī sašļūk uz leju. Te nebūtu liela bēda, ja man nevajadzētu uzturēties pilsētā 14 stundas, kuras biju plānojusi pavadīt nesteidzīgās pastaigās pa pilsētas centru. Tad nu pirmās pāris stundas vadu lidostas veikalu apskatē un vēlo brokastu ieturēšanā, kā arī neatmetu cerību uz laikapstākļu uzlabošanos. Un tie tiešām uzlabojas vismaz tik tālu, ka vairs nelīst, tāpēc nedomājot esmu jau vilcienā uz centru, kur paklīdu, pasēdēju un pavēroju.

Tādas krēmīgas un košas kūciņas kārdina no katras letes.

Amsterdamas lielo prieku Topa virsotnē ir šī mazā, omulīga ziķera atrašana un nu mūsu sivēnu ģimene ir kuplāka par vēl vienu puiku 🙂
Joprojām esmu pārlaimīga par visu braucienu kopumā un paldies arī lieliskajai kompānijai – Evai un Uldim, bez kuriem šis piedzīvojums nebūtu tik krāsains.
Tas bija pārāk labi, lai būtu pa īstam…bet bija! 🙂