December 11, 2013

Baha & Armands

Parasts otrdienas rīts. Pulkstenis 8.30, un Liene vēl laiski snauž. Taču no miega  pamodina zvanītājs ar nepazīstamu numuru, un tur manāmi satraukts puisis stāsta, ka šodien precas un ka palicis bez fotogrāfa pēdējā brīdī, ka saplīsis arī kāzu auto, un diennakts pavadīta bez miega lidojumā no Ķīnas. Un varbūt es varētu šo situāciju mazliet atvieglot, ieņemot fotogrāfa pozīciju?!?
Ļoti gribētu palīdzēt, bet pirmā doma, ka neesmu gatava ne tehniski (baterijas tukšas, atmiņu kartes pilnas vēl no sestdienas bildēšanas), ne arī fiziski un psiholoģiski, jo katrai kāzu dienai ir nepieciešams sagatavoties un noskaņoties, tāpēc mēģinu pierunāt sazināties ar citiem fotokolēģiem, ko finālā arī Armands dara. Pēc šīs sarunas, prāts ir nemierīgs un domās turu īkšķus, lai viņam veicas meklējumos, jo tik daudz neparastu sakritību vienu kāzu sakarā vēl nav dzirdēts.
Nepaiet ne 10 minūtes, kad Armands zvana vēlreiz un skumīgi stāsta, ka arī ieteiktie fotokolēģi netiek, tāpēc vienīgā cerība joprojām ir mana piekrišana. Šobrīd jau vairs nespēju ierosināt meklēt citu variantu, tāpēc, cerot atvieglot vismaz vienu sasāpējušo punktu viņu kāzu dienā, piekrītu būt 12.00 uz strīpas darba gatavībā.
Un joprojām esmu tik priecīga, ka piekritu šim neplānotajam pasākumam, jo bija iespēja redzēt, kā svētki var tikt saorganizēti jeb pārorganizēti dažu stundu laikā, ka situācijā, kurā nekas nenotiek, kā domāts, joprojām var saglabāt mieru un nesākt plēst traukus, vai vēl trakāk – kāzas atcelt. Viņi mācēja izbaudīt savus svētkus un, neskatoties uz laika nobīdēm, netaupīja laiku fotogrāfējoties :).
Finālā tā diena izdevās ļoti īpaša!